Veiksmīgai gliemežu cīņai ir nepieciešama visu iespējamo personu sadarbība.
Ar to domāju, gan fiziskās, gan juridiskās personas, valsts un pašvaldību iestādes.
- Zinātnieki pēta gliemeža attīstību, tā uzvedību un izplatību, utt.,
- Valsts iestādes nosaka kārtību, kas palīdzētu pēc iespējas apturēt gliemežu izplatību, norāda, kuras metodes nav ieteicamas izmantot mazdārziņos un pamato kāpēc,
- Pašvaldību iestādes organizē un iesaista visus iedzīvotājus,
- Iedzīvotāji nākt palīgā ar savām rokām, praktisko pieredzi.
To visu saliekot kopā vienā sistēmā, varam iegūt efektīvu sadarbības modeli cīņā ar Spānijas kailgliemezi.
Nav vērtības ja katrs turpina darboties atsevišķi.
Vai ir labums no zinātnieku pētījumiem, atziņām un ieteikumiem, ja tie uzskatāmā veidā nenonāk līdz galamērķim (gala lietotājam)? Varbūt daži zinātnieku ieteikumi ir grūti realizējami, bet daudzi tomēr ir (un mēs ikdienā ātri vai vēlu nonākam līdz līdzīgām atziņām). Ja valsts iestaāde neieklausās zinātniekos un nerealizē ietaikto, bet iedzīvotājiem informācija ir pārāk sarežģīta un nav viegli uztverama. Kāds tad ir labums no zinātnieku paveiktā?
Tai pašā laikā visiem apvienooties un līdzdrabojoties reuzltāts nevar izpalikt.