Man ļoti nepatīk doma, ka mums ar Spānijas kailgliemezi nāksies sadzīvot. Tā nav slimība, pret kuru var vakcinēties un iespēja, ka saslimsi ir mazāka vai tas notiks daudz vieglāk. Dzīve kopā ar Spānijas kailgliemezi nozīmē to, ka mūsu dzīve tam nāksies pakārtot. Meklējot risinājumus, ko varēsim dārzā stādīt, kādas dobes veidot, kādas aizsargjoslas dobju malās un tāpat katrs vasaras vakars jāpavada nevis vērojot saulrietu, bet drūmi staigājot pa dārzu nodurtu galvu meklējot glumos gliemežus. Pēc pirmreizējām lasīšanām teritorijās, kur tas nav darīts iepriekš regulāri, atgriežos ar glumiem krokšiem, nākamajā rītā tie vienkārši no visām pusēm ir glumi, lai arī vakarā tā sajūta tāda nav bijusi. Ja pļauta zāle un nav savākta, pēc gliemežu lasīšanas mājās pārrodies ar "platformenēm", jo gliemežu gļotas un zāle ir izveidojusi pāris centimetrus biezāku apavu zoli.
Ja reizēm pārņem nostaļģija par laikiem, kad varējām gulēt siena zārdos, tagad tie ir retums, bet ja tur ir gliemezis, diez vai atradīsies gulētāji. Mans bērns vasarā ļoti vēlas gulēt teltī, ja gliemezis būs visur, tad baidos, ka teltis plauktā noputēs ar putekļiem.
Ja Tu gliemezi centies tikai ierobežot, tas savairosies atkal un atkal. Tie ir regulāri ikgadēji naudas līdzekļi, kas jāvelta to ierobežošanai, tās ir ikgadējas gliemežu lasīšanas talkas. Es labprāt labāk ietu šodien lasīt sēnes mežā, darboties dārzā, iekārtojot puķu dobes, bet saprotu, ka šobrīd ir pēdējais laiks, kad ir jāizdara viss iespējamais, lai tiktu vaļā no Spānijas kailgliemeža. Viena mūsu ģimene to nevar izdarīt, rokas par īsām un to skaits par maz, bet ja visi mēs ejam un darām un gaidām mazāk uz citiem, kad kaut ko izdarīs. Rezultāts būs, arī tas, kas tagad neko nedara, sāks darīt, jo redzēs, ka cīņa nav bezjēdzīga. Mani šīs vasaras gliemežu apkarošanas rezultāti ir acīmredzami, ka varam, ja mēs gribam kaut ko darīt lietas labā! Vieglāk ir neko nedarīt, bet tad rēķināmies ar sekām. Viss ir atkarīgs no tā, cik mēs esam spēcīgi!
