Precīza to dzimtene nav zināma, bet iespējams, ka tā ir Spānija, Francija. Kopš pagājušā gadsimta vidus tas izplatās visā Eiropā. Šobrīd jau gliemezis apdzīvojis lielu daļu pasaules. Latvijā pirmoreiz par to ziņots 2019. gadā Pastendē.
Vairāk informācijas par gliemežu izplatību skaties Wikipedia.
Spānijas kailgliemezis (Arion vulgaris) ir ieviesies Latvijā, pārvadājot augsni, kompostu vai dekoratīvo augu stādus, pie kuru saknēm vai podos var atrasties pieauguši kailgliemeži, nepieauguši īpatņi vai olas. Latvijas teritorijā kaitēklis galvenokārt tiek ievazāts ar stādiem. Tas rada apdraudējumu Latvijas dabai: negatīvi ietekmējot vietējās sugas un biotopus, krustojas ar vietējām sugām, pārnēsā dzīvnieku un augu slimību ierosinātājus un ir nozīmīgs lauksaimniecības kaitēklis.
Esi uzmanīgs, jo Latvijā mīt arī vietējā, Latvijas bioloģisko daudzveidību neapdraudoša un aizsargājama suga – tumšais kailgliemezis (Limax cinereoniger).
Sugas apraksts
Pieauguša kailgliemeža ķermeņa garums ir 7-14 cm. Krāsa var būt dažāda, taču visbiežāk tā ir brūngani netīri pelēkzaļa. Gliemeži var būt arī brūngani, oranžīgi vai pelēcīgi, retāk melni. Pēda gandrīz balta vai pelēka, bez pēdas rieviņām. Gļotas uz pēdas pārsvarā ir bezkrāsainas, bet uz ķermeņa virsmas parasti tās ir dzeltenīgas vai oranžīgas. Uz ķermeņa virsmas labi izteikti lieli un iegareni kārpiņveida izcilnīši.
Nepieaugušiem īpatņiem ķermeņa abos sānos ir tumša josla, bet pieaugušie kailgliemeži ir vienkrāsaini.
Spānijas kailgliemezi var sajaukt ar sarkano kailgliemezi (Arion rufus) un melno kailgliemezi (Arion ater).
Ieviesies, pārvadājot augsni, kompostu vai dekoratīvo augu stādus, pie kuru saknēm vai podos var atrasties pieauguši kailgliemeži, nepieauguši īpatņi vai olas.
Dabiskie izplatīšanās ceļi ir ceļmalas, grāvju malas un ūdenstilpju piekrastes. Suga var izplatīties pa neapsaimniekotiem zālājiem, krūmājiem un mežiem. Latvijas teritorijā kaitēklis galvenokārt tiek ievazāts ar stādiem.
Latvijā sastopams dārzos, tīrumos, apstādījumos, ceļmalās, grāvjmalās, kapsētās, ūdenstilpju krastos, kāpās, mežos un pļavās.
Iepazīsti invazīvās sugas un iesniedz savus novērojumus vietnē “Invazīvo sugu pārvaldnieks”!
Izsalkuši gliemeži ir apgrūtinājums jebkuram dārzniekam. Daudzi iespējamie mājas aizsardzības līdzekļi neko nevar darīt pret dzīvniekiem. Kas īsti palīdz pret gliemežiem dārzā?
Daudzos dārzos tumsas aizsegā no slēptuvēm izlien veselas gliemežu kolonijas un uzbrūk puķēm un dārzeņiem. Īpaši drēgnā laikā tos diez vai var apturēt ēšanas vēlmē.
Gandrīz 90 procentus no barošanās bojājumiem dārzeņu pleķīšos un puķu dobēs rada Spānijas kailgliemeži (Arion vulgaris). Tas tika ievests Vācijā pagājušā gadsimta 60. gados, un šeit gandrīz nav dabisko plēsēju. Krupji, eži un putni, kas citādi labprāt ēd gliemežus, dod tiem plašu miera ostu. Dzīvnieki izdala tik daudz gļotu, ka labvēlīgie kukaiņi ar tām aizrīsies. Ārēji Spānijas kailgliemežus diez vai var atšķirt no vietējā sarkanā gliemeža (Arion rufus).
Spānijas gliemežu dabiskais ienaidnieks ir tīģergliemeži.
Tomēr Spānijas gliemežiem ir dabisks ienaidnieks: tīģergliemezis, 10 līdz 20 centimetrus garš kailgliemežu dzimtas gliemezis. Šis labvēlīgais gliemezis aprij ne tikai bojājošās augu daļas un mirušos dzīvniekus, bet arī Spānijas kailgliemežu olas. Viņš pat uzbrūkot gliemežiem. Tāpēc nekad nevajadzētu cīnīties ar tīģergliemežiem. Tas attiecas arī, piemēram, uz aizsargājamajiem Vīngliemežiem un lentveida gliemežiem.
Protams, vislabāk, ja gliemeži pirmajā vietā nenokļūst pie dārza augiem. Sekojošo metožu kombinācija ir sevi pierādījusi:
Rudenī dārzu īpašniekiem vajadzētu parūpēties par nākamo gadu, jo gliemeži rūpējas par saviem pēcnācējiem vasaras beigās un rudenī. Katrs gliemezis dēj līdz 400 olām. Priekšroka dodama noteiktām vietām, piemēram, zem lietus mucas vai plaisās un spraugās dārza augsnē. Jāatrod ligzdas un jāizņem olas .
Ja visi piesardzības pasākumi nav palīdzējuši, ir dažādi veidi, kā atbrīvoties no gliemežiem. Alus slazdi nav ieteicami. Tie piesaista gliemežu masas, kas pēc tam iekrīt alū un noslīkst. Diemžēl smaka pievelk arī gliemežus no kaimiņu dārziem, kas mēdz saasināt problēmu.
Gliemežu "salātu bārs" atvieglo kaitēkļu savākšanu.
Salātu slazds ir pierādījis sevi, ka spēj vienā rāvienā savākt 20 līdz 30 gliemežus: "Paslēpiet" atsevišķas salātu lapas vakarā dārzā zem slapja maisa un vienkārši gaidiet: jau nākamajā dienā daudzi gliemeži ir sapulcējušies dārzā zem maisa.
Alternatīva salātiem ir slapji dēļi. Vienkārši vakarā novietojiet samitrinātos dēļus blakus dārzeņu dobēm. Naktīs pēc lielās maltītes gliemeži ložņā zem vēsajiem un mitrajiem dēļiem. Pilnībā paēdušos dzīvniekus var vienkārši savākt, tos nedrīkst likt kompostā . Citas vietas, kur gliemežiem patīk paslēpties, ir lapu kaudzes, nopļauta zāle un atmirusi koksne. Visur, kur ir mitrs un tumšs, viņi jūtas ērti. Ikviens, kurš zina slēptuves, ietaupa ilgus meklējumus dārzā.
Ja izmantojat gliemežu granulas, noteikti rūpīgi jāievēro ražotāja norādījumi un jāizvēlas videi draudzīgākais produkts. Zināmo aktīvo vielu metiokarbu nedrīkst ne pārdot, ne lietot. Mēs iesakām aktīvo sastāvdaļu, kas ir apstiprināta arī bioloģiskajā lauksaimniecībā, proti, dzelzs fosfātu.
Dzelzs fosfātu augsnē mikroorganismi un īpašie augu ekskrēcijas produkti pārvērš augiem pieejamos metabolītos - zināms, ka dzelzs un fosfāts ir augu barības vielas. Aktīvā viela ir nekaitīga mājdzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem, piemēram, ežiem. Gliemežu granulas izvilina gliemežus no slēptuvēm, neļaujot tām ēst neilgi pēc ēsmas uzņemšanas. Pēc dažām dienām kaitēkļi mirst.
Phasmarhabditis hermaphrodita ģints nematožu izmantošana ir salīdzinoši dārga. Tie ir vītņtārpi, kas iekļūst gliemežos un izdala baktēriju. Pēc apmēram sešām līdz desmit dienām gliemeži iet bojā. Tomēr tas, cik lielā mērā nematodes iedarbojas arī pret Spānijas kailgliemežiem, ir pretrunīgs. Ja jūs joprojām vēlaties to izmēģināt, jums vajadzētu dubultot nematožu daudzumu.
Tas attiecas arī uz smagām dārza augsnēm , jo nematodes ir mazāk spējīgas pārvietoties šajā vidē. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot nematodes ūdenstilpju tuvumā, jo tās iznīcina arī ūdens gliemežus. Jums arī jāpārliecinās, ka nematodes nenokļūst uz ēdamajām auga daļām. Pēc uzklāšanas rūpīgi nomazgājiet rokas.
Skrējpīļu pāris var noturēt apmēram 1000 kvadrātmetru dārza vietas bez gliemežiem.
Arvien vairāk dārzu īpašnieku to izmanto. Pīles izmanto savu aso ožu, lai savās dienas slēptuvēs atrastu gliemežus un pēc tam nogādātu tos ūdenī, kur tos alkatīgi aprij. Ūdens ir svarīgs, lai pīles varētu nomazgāt gliemežus un neaizrīties ar tiem, kas ir īpaši svarīgi ar jaunām pīlēm. Tam vislabāk piemērots ir dīķis, kurā viņi var arī peldēties.
Neskatoties uz to priekšrocībām dārzā, jums nevajadzētu iegādāties skrējējpīles bez pārdomām. Tāpat kā ar visiem dzīvniekiem, ir jāievēro sugai atbilstošas audzēšanas nosacījumi.
Ja vēlaties izvairīties no grūtībām jau pašā sākumā, plānojot puķu dobes, pārliecinieties, ka esat atlasījis augus, kas nav obligāti iekļauti gliemežu ēdienkartē. Par laimi, ir vairāki skaisti augi, kas parasti izvairās no gliemežiem vai pat atbaida tos. Tajos ietilpst intensīvi smaržojoši augi, piemēram, rozmarīns un timiāns, indīgos augus, piemēram, kurpīte un uzpirkstīte , kā arī graudzāles un papardes . Augus ar biezu mīkstumu, piemēram, saulrieteņi un laimiņi , arī gliemeži nav interesantas.
Runājot par dārzeņiem, iespējas ir daudz ierobežotākas iespējas, gliemeži ēdīs gandrīz jebko, īpaši zaļos salātus. Piemēram, redīsi, spināti, bietes, tomāti , selerijas, maurloki, sīpoli , pētersīļi un endīvijas parasti tiek noraidīti.
Padoms. Paaugstināta dobe vismaz apgrūtina gliemežu piekļuvi dārzeņiem.
Spānijas kailgliemezis savā dabiskajā izplatības areālā ir sastopams mitrās vietās lapkoku mežos, ūdenstilpju piekrastēs, pļavās, parkos un dārzos. Ārpus dabiskā izplatības areāla vairākās Eiropas valstīs suga ir sastopama cilvēka mītņu tuvumā, galvenokārt, dārzos, apstādījumos un parkos, lauksaimniecības zemēs un ietekmētos biotopos. Latvijā Spānijas kailgliemezis konstatēts dārzos.